Galvenā atšķirība: SDRAM ir dinamiska nejauša piekļuves atmiņa, kas tiek sinhronizēta ar sistēmas autobusu. RDRAM ir atmiņas veids, kas var nodrošināt ātru pašreizējo atmiņu ar maksimālo ātrumu 100 MHz un pārsūtīt datus līdz 800 MHz.

Pēc datora popularitātes tika ieviesti dažādi RAM veidi (Random-Access Memory). Lai padarītu datorus ātrākus, vienkāršākus un tehnoloģiski progresīvākus, tika izveidoti jauni RAM un citu komponentu veidi. RDRAM un SDRAM ir divu veidu RAM, kas ir pieejami tirgū.

Random-Access Memory (RAM) ir mainīga atmiņa, ko izmanto datu glabāšanai datorā. Nosaukums norāda, ka atmiņu var piekļūt nejaušā secībā, nemainot vai lasot citus datus. Tas saglabā programmas izmantotos datus, tomēr, kad dators ir izslēgts, dati tiek izdzēsti. RAM ir dažādu izmēru mikroshēmas, piemēram, 256 MB, 512 MB, 1GB, 2GB utt. Jo lielākas datu ietilpības, jo vairāk programmu RAM var atbalstīt. Datori ir veidoti tā, lai RAM varētu palielināt līdz noteiktai jaudai. RAM ir divi veidi: statiskā RAM (SRAM) vai dinamiskā RAM (DRAM). SRAM dati tiek glabāti flip-flop formā, kur katram flip-flop ir nedaudz atmiņas. Šiem datiem nav nepieciešama pastāvīga atsvaidzināšana, kas ir diezgan ātrāka nekā DRAM, taču tas ir dārgs un tiek izmantots tikai kā kešatmiņa datorā. DRAM ir atmiņas šūnas, kas savienotas ar tranzistoru un kondensatoru, kam nepieciešama pastāvīga atsvaidzināšana.

Sinhronā dinamiskā brīvpiekļuves atmiņa (SDRAM) ir dinamiska nejauša piekļuves atmiņa, kas tiek sinhronizēta ar sistēmas autobusu. Tas darbojas ar lielāku pulksteņa ātrumu nekā parastā atmiņa, kas darbojas 133 MHz. Tā ir arī DDR SDRAM moduļu priekštecis, ko šodien izmantojam mūsu datoros. SDRAM ir sinhronais interfeiss, kas nozīmē, ka tam ir jāgaida pulksteņa signāls, pirms reaģē uz ievades kontroli. Pulkstenis kontrolē dažādus komandu veidus, kurus veic SDRAM, un arī vado komandas. Komandas cauruļvadu izveide ļauj čipam sākt citu komandu, nepabeidzot pirmo komandu un vienlaikus strādājot ar tām. Datu glabāšanas zona ir sadalīta dažādās sadaļās, ļaujot mikroshēmai piekļūt vairākiem datiem vienlaicīgi.

Sinhronās DRAM koncepcija ir bijusi jau kopš 70. gadiem, savukārt SDRAM 1993. gadā ieviesa Samsung. SDRAM kļuva populāra, un līdz 2000. gadam tā bija nomainījusi visus pārējos DRAM veidus mūsdienu datoros. Tomēr SDRAM nāk ar dažiem ierobežojumiem, piemēram, lasīšanas cikla laiku, zemākais laiks ir 5 nanosekundes DDR-400, laiks paliek līdz datumam. Vēl viens ierobežojums ietver CAS latentumu vai laiku starp kolonnas adreses piegādi un attiecīgo datu saņemšanu. Pat ar ierobežojumiem, tā joprojām ir populāra sakarā ar zemajām izmaksām un citām funkcijām.

Rambus Inc. izstrādāja dinamisko Rambus brīvpiekļuves atmiņu (RDRAM) 1990. gadu vidū kā aizvietotāju DIMM SDRAM atmiņas arhitektūrai. Intel to ātri licencēja 1997. gadā tā nākotnes mātesplatēm. RDRAM ir atmiņas veids, kas var nodrošināt ātru pašreizējo atmiņu ar maksimālo ātrumu 100 MHz un pārsūtīt datus līdz 800 MHz. Paredzams, ka RDRAM kļūs par standartu VRAM, tomēr tas nonāca standartu karā ar DDR SDRAM un zaudēja to cenu un sniegumu. RDRAM tiek izmantots dažās grafikas paātrinātājplāksnēs VRAM vietā un tiek izmantots arī Intel Pentium III Xeon procesoros un Pentium 4 procesoros. RDRAM nav kļuvis populārs, pateicoties augstām licencēšanas maksām, augstajām izmaksām, patentētajām prasībām un zemām veiktspējas priekšrocībām, kas saistītas ar paaugstinātām izmaksām.

DRAM kontrolieriem vajadzēja, lai atmiņas moduļi tiktu uzstādīti divos komplektos, bet atlikušie atvēršanas sloti ir jāaizpilda ar nepārtrauktības RIMM (CRIMM). Lai gan CRIMM nesniedza nekādu papildu atmiņu, tās tika izmantotas signāla nosūtīšanai uz izejas rezistoriem uz mātesplates. CRIMM ir līdzīgi RIMM, bet tiem nav iekšējo shēmu. RDRAM ierobežojumi ietvēra latentuma palielināšanos, siltuma jaudu, ražošanas sarežģītību un izmaksas. Dizaina dēļ RDRAM mēles izmērs bija lielāks nekā SDRAM mikroshēmas. RDRAM joprojām tiek izmantots videospēļu konsolēs, piemēram, Nintendo 64, PlayStation 2 un PlayStation 3. Tas tiek aktīvi izmantots arī video kartēs.